Pasaka par bundurkokolopēnu

Tāl tālā zemē aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem reiz dzīvoja mazs bundurkokolopēns. Nu ja,  nekas pārsteidzošs jau tas nav, bet kaut kā jau pasakai jāsākas un kāpēc gan ne šādi ? Tātad, kaut kur tālu tālu, kur vienmēr spīd saule, zaļo zālīte un peldēties jūrā droši var cauru gadu uz vientuļas salas dzīvojās bundurkokolopēns, un vismaz viņš pats domāja, ka bez viņa neviena vairāk tur nav, bet, ja jāsaka godīgi, tad laikam jau tomēr šamais kļūdījās, vienkārši viņš vai nu bija par mazu, vai nu sala par lielu, vai nu bundurkokolopēns nemācēja kārtīgi uzvesties ciemos ejot, un Tie Radījumi, Kuri Noteikti Kaut Kur Bija negribot ar tādu neaudzinātu radījumu saieties labāk tā dziļi nolīda alās, aiz pauguriem, meža biezoksnī, un tā nu vienvārdsakot bundurkokolopēns bija palicis viens pats savā nodabā. Palikt savā nodabā nemaz nav tik slikti - var laiski gulēt smiltiņās, skatīties zilajās debesīs mākoņu sacensības ātrskriešanā un pašdaiļubundurkokolopīmēšanā, galu galā var arī uzdziedāt dziesmiņu : "Šis stāstiņs ir bez morāles, šis stāstiņš ir bez nolūka, šis stāstiņš ir par apaļu, vienu dinozauru olu", un dziedāt bundurkokolopēnam patika. Var jautāt - kā gan viņš varēja zināt šo dziesmiņu, ja bija viens mazs bundurkokolopēns uz neapdzīvotas salas (vismaz viņš tā pats domāja) ? Atbildes nebūs, šamais vienkārši zināja, jo ir tādas lietas, ko zin katrs bundurkokolopēns neatkarīgi no vai kāds par tām ir stāstījis vai nav, tas ir tāpat kā elpot - ieelpo, izelpo, ieelpo, izelpo, un tu neezini kāpēc elpo, bet tu tā dari, un tāpat viņam arī bija ar to dziesmiņu, bundurkokolopēns vienkārši to dziedāja. Tā nebija vienīgā dziesmiņa, ko bundurkokolopēnam uzdziedāt, bet citas bija vēl nesaprotamākas - "Uzsniga sniedziņš balts, balts kā vissmalkākie milti, uzsniga sniedziņš balts, un zemei palika silti" - kā gan bundurkokolopēns mazs var zināt kas tas tāds sniegs ir par zvēru un ko tas ziemā ēd ? Nu nav tāda burta šinī vārdā, nav, un kāpēc lai zemei būtu auksti, ja pat visaukstākajās naktīs var gulēt pie jūras klausīties viļņu šalkoņā un skatīties zvaigznēs ? Kā gan var būt auksti, ja visapkārt ir tik silts ? Tas var
izklausīsies nedaudz dīvaini, bet tomēr - nezin kāpēc bundurkokolopēnam gribējās šo absolūti nesaprotamo dziesmu dziedāt tad, kad viņš nolīdis kaut kur kādā dziļā alā.  Tādiem brīžiem bija jau arī vēl viena dziedamā dziesmiņa - "Pie baltas lapas apsēžos, ka pie baltas domas kapa". Skanēja kaut kā spocīgi, it īpaši dziedot naktī, kad mēness gaisma tik savādi vizēja, un ik pa brīdim aizlaidās kāds sikspārnis brokastiņas sev meklējot. Bet tā jau bieži nenotikās, jo kas gan nekaiš dzīvot mazam bundurkokolopēnam, ja saulīte spoži spīd, debesis ir zilas, ūdens ir silts un viļņi skrej un skrej un stāsta par kaut ko tālu nezināmu, un vējš atnes nezināmas smaržas un zaigznes kā actiņas mirdz un šķiet pat, ka aicina uzkāpt uz mēness takas un doties pretīm zvaigznēm, un tas ceļš nemaz neizskatās nedz ērkšķains, nedz grubuļains. Jocīgi, bet izrādījās, ka tā patiešām var dzīvot. Un vēl tagad kaut kur tālu tālu aiz trejdeviņām zemēm un trejdeviņām jūrām uz neapdzīvotas salas dzīvo kāds bundurkokolopēns, tagad nu jau izaudzis, tikai jūra ir tā pati, un vējš, un zvaigznes, un pat mūžam atdzimstošais mēness joprojām mēdz rādīt ceļu uz zvaigznēm, bet bundurkokolopēnam ir saule, smiltiņas un jūra un dziesmiņa par dinozaura olu,
un, un viņš tāpatiņās turpina dzīvot tālāk, ja vien nav nomiris, tikai reizēm nolienot alā un atstājot vēl kādu zīmējumu, kurā var izlasīt viļņu stāstīto par tālām zemēm, vēja atnestās smaržas un zvaigžņu actiņas, kuras nerimst spīdēt kā atgādinot par tām daudzajām iespējām, kuras atrodas  mēness takas galā, bet bundurkokolopēns tikai aizver acis, lai neredzētu vilinošo mērķi un pār salu, kas jau ir stipri sarāvusies bundurkokolopēnam pieaugot, atskan spocīga balss : "Pie baltas lapas apsēžos ..."

 uz saakumu