***
es esmu iemācījies virtuāli smaidīt
un būt virtuāli laimīgs
es esmu iemācījies smieties un mīlēt virtuāli
tikai realitāte reizēm sit pa pirkstiem
un atrāvis rokas no klaviatūras es pasaulē eju
un neko citu nemācēdams
es sēžu un rakstu šo dzeju
***
gari teikumi
domu nogalina
paslēpj un nosmacē
vārdu plūdos
nebeidzamos
un es lūdzos
tevi pasauli sevi
bet man neatbild
jo apkārt staigā
vieni vienīgi veļi
***
vārdi ķeras
kā kājas pa mežu ejot
tie neplūst kā upe
ne kā zirgi skrejot
vārdi sapinas domu tīklā
pārvēršot manu dzīvi
neatrisināmā mīklā
***
vārdus kā pērles cūkām kaisu
uz ielām kur nejauši ļaudis staigā
garāmgājēji un garāmklausītāji
viņi neredz un nedzird tos
bet es turpinu kaisīt arī ar nocirstām rokām
vārdus tos
sev un pārējām cūkām
***
vārdi kā karavīri
uz pirmootro skaitās
un baidās
ka ģenerālis īsās bikšelēs
tos nepazaudē skaidās
***
trīs vārdi līdz mūžībai
tad mani aizdedzinās
kā mūžīgo uguni
nezināmajam kareivim bez kapa
un tikai reizēm mani rudeņos noglāstīs
kāda vēja atnesta lapa
***
es runāšu īsi
par sevi un dzīvi
tas stāsts nebūs ilgs
un garšos nedaudz sīvi
pēc cerībām nepiepildītām
un ilgām
pēc nepieskārieniem
un debesīm zilgām
kam trepes pieslēju
un uzkāpu padebešos
tāpēc nekad vairs nebūšu es viens
jo mani apraks šodien pulksten sešos
***
verbāli plūdi
es slīkstu tajos
man pameta virvi
no izrautām mēlēm tītu
laikam jau daudzi pirms manis
ir cietuši šajos palos
klusējošais vairākums
es NE-PIE-DA-LOS !
***
nav vārdu nav
nekā nav
jo vārdi bija
pēdējais tas
kas atlicis man
no tā kas solīts
dāvināts dots
bet nesūdzos es
sasper to visu jods
***
daudz nesarakstīju
nebija laika
nebija laika
ne dzīvot ne rakstīt
nebija laika pašam būt
nekāds nekādā dzīvoju lūk
***
divdesmit astoņi
ne īsti gadi
ne īsti kustoņi
tos nezin radi
tie laikam pustoņi
skanoši birstoši
nesaplīstoši
krustcelēs stāvoši
izvēli gaidoši
pa kreisi iesi
no pasaules izkāpsi
pa labi iesi
galvu pazaudēsi
taisni ejot no klints zemē lidosi
bet paliekot uz vietas
dzīvosi bet ne-dzīvosi
krustcelēs stāvoši
divdesmit astoņi
pēc dzīves saucoši
gadi vai kustoņi
***
pasaule lēkā
mēs līdzi tai lecam
mazi dunduciņi
izkrīt un pazūd
neviens tos nepamana
katrs savā pasaulē lēkā
kur nevienam dundukam
ienākt nepienākas
jo viņš ir izkritis
šajā lēkšanā
šajā eksāmenā
šajā pasaulē
un arī visā citā
***
kaut kur atskan blūzs
laikam kādam labam cilvēkam ir slikti
es klausos bet nedzirdu
nedzirdu sevī ne blūzu ne kaut ko citu
vai es neesmu pietiekoši labs ?
vai man neiet vēl pietiekoši slikti ?
es aizeju tālāk
tik seja neizpratnē saraukta pikti
***
es dzīvoju spurainajos astoņdesmitajos
es lasīju Avotu un citu progresīvo presi
bet es biju ārpusē
pašemigrācijā savā tādā
un es tur paliku arī 2001. gadā
***
es tikai smejos pa naža asmeni skrienot
paļaujoties, ka kāds aiz muguras stāv
liktenis ? sargeņģelis ? lai viņš man piedod
agrāk vai vēlāk, bet dzīpars pārtrūks tāpat
***
jūs sanāksiet kopā lai svinētu
bet izrādīsies tās bēres
tur apglabās mani
mani vai manu tēlu
es ieradīšos pie jums rudenī
kopā ar citiem veļiem
bet mani neviens vairs nepazīs
nu ko tāds mums liktenis meļiem
***
uzlecošās saules māja
tā ir vietā
kur var aiziet kājām
es aizgāju un neatgriezos
kaut nebija tur tā
pēc kā es tiecos
bet es tur paliku
kamēr man bija ko dot
pēc tam jau bija par vēlu
es biju tukšs un izmantots
***
es zīmēju
sērijas
kā pastkartes
no Eiropas
seja pie sejas
karuselī griežas
man galva reibst
skatoties sejās tādās
kuras aizvien aiztrauc garām
un pat neatvadās
***
sasisti spoguļi
kā sadauzītas cilvēku dzīves
asās lauskas basās kājās griežas
bet paskaties ārā
tur debesīs mēness
arī noasiņojis spīd
un nemaz nemana to
jautājot man
kā sviežas ?
***
viduvējības
neciešu tās
it sevišķi spogulī
zīmētās
tāpēc es mētāju oļus
sasitot visus
spo
guļus
***
es neesmu slavens
es vienkārši esmu
jā, kāds gan ?
pelēks un viduvējs
stabila vērtība
nepieviloša
bet arī nepiesaistoša
reputāciju važās kaltu
gribējās krāsainu
bet sanāca melnbaltu
***
es kādreiz biju labi audzināts
pieklājīgs un pieglaudīts var teikt
es nerunāju pretī un ēdot nečāpstināju
vilcienā prombraucot palicējiem atvadas māju
bet tas bija sen un par to vairs tik albumā vecā
fotogrāfijas stāsta un aculiecinieku pleci
bet tagad es esmu tāds kāds es esmu
tāds kādam man vajadzēja būt
nepieklājīgs un vienaldzīgs pret pasauli veco
auksts pret svešām sāpēm un arī pret drauga plecu
***
es nezinu ko es gribu
varbūt atpakaļ savu ribu
vai tās nēsātāju es ceru
Klaudiju Šīferi vai mazo Veru
bet varbūt es gribu tikai tevi
kas zin
visi tik apkārt klusē
tavas kājas aizejot
manus vārdus pārlauž uz pusēm
***
tavs Laiks iztecējis
dzirdu es vārdus tādus
es nebaidos tici vai nē
jo pasaulei nevajag šādus
tukšus un garlaicīgus un nedaudz mīļus
reizēm rakstošus
bet biežāk dziedošus bītlus
pasaulei nevajag tādus
ieklausaties pērkona dārdos
bet es tomēr dzīvoju !!!
manos pēdējos vārdos
***
nekas jau uzreiz tā nenotiek
tikai pasmaidīt var par neko
kādus vārdus sniegā ierakstīt
un atstāt
līdz ataust rīts
un ar pirmajiem saules stariem
tie nebūtībā krīt
***
saule jau silda un spīd
laikam pavasaris atnācis ir
upēs ledus iet
un gribas man līdzi tam skriet
kopā ar vēju uz jūru
bet es tikai alā paslēpies
sēžu un buru
***
es eju gar jūru un skatos
kā viļņi aizskalo pēdas
kurš sirdī aizskalos tās
un sirdspukstus straujos
kurš remdēs ?
***
šķērsojot ielu skatos gaisā
kur debesis sniegpārslas kaisa
jo mans ceļš ved debesīs
un neviens cits mani tur nevedīs
***
sabradātas brilles
saplīsuši stikli
dubļos mētājas bikli
neredzīgas acis
pasaulē veras
bet kaut kur vēl smejas
ausis dziesmu
saklausīt cer
bet dzird tikai kā ogles ber
pirksti sajūt
aukstumu nākam
nu tad vīri kapu rakt man mēs sākam
***
kvēlo kā ogles, kas siltumu nedod
siltums izplēnējis dejas trakulīgajos ritmos
mēness griežas kā vilciņš un aiz sāpēm uz sauli kauc
virpuļodamies viss griežas pa piena ceļu
un mani līdzi sev sauc
***
sniegpārslas krīt
pārklāj tās zemi kā līķauts balts
un zemei palika silti
tikai vai pasaulē ir vēl kāds
kas pārklās līķautu
pār manu sirdi ?
***
runa gāja par dzejošanu sākumā
bet pēc tam runa aizgāja projām
uz plašākiem medību laukiem
un neatgriezās
jo salā tai sasala kājas
un krītošais sniegs aizklāja mēnesi
kurš rādīja ceļu mājās
***
puteņo
un zemi balta sega klāj
un kaut kur augstu, augstu pie debesu juma
vientuļa zvaigznīte sēž un lejup raugās
vai ieraudzīs kādu vientuļu sirdi kur iekrist
un nebūs vairs debesīs vientuļas zvaigznes
un uz zemes par vienu vientuļu sirdi mazāk būs
tik sniegs turpina puteņot
un apklāt zemi ar siltu, baltu segu
***
varbūt kaut kur zvaigznes krīt
kādā citā debespusē
kaut kur sadeg nemanītas
bet man sirdis mēmi klusē
***
gribētos dzīvot gaiši
bet atnāk vēl tumšāka nakts
vēl smagāk ir ap sirdi
kad uzzini draugs nav draugs
un domā vai pazīsti zini
vai pasaulē ir vēl kāds
kam uzticēties tu vari
vai apkārt ir mūžīga nakts ?