Kaut kas ir bijis, kaut kas būtu varējis būt, par kaut ko ir tikai sapņots. Kur ir īstenība un kur ir sapņi ? Tās jau tikai vienas monētas divas puses un viena bez otras nevar. Tās kā māsas. Māsas visiem. Arī man. Es nezinu, kura tuvāka, es nezinu, kura īstāka, es nezinu, kurai piederu es. Mētājos no vienas pie otras un palieku gaisā karājoties. Bet varbūt tā arī jābūt. Jākarājas virs bezdibeņa, cerot, ka Tas dzīpars nepārtrūks. Un ja pārtrūks tad tā arī tam jābūt. Lidojums tad. Es aizlidoju. Vakar. Nē, vakar nē. Šodien, varbūt šodien. Bet rītdien noteikti, kādā no rītdienām noteikti. Es aizlidošu, ja arī tas notiks pēc 60 gadiem, bet man būs spārni. Spārni pēdējam lidojumam. Es neredzēšu spogulī tos. Nemaz nevajag spoguļos skatīties, jo tur spārnus neredz. Spārnus var redzēt tikai pa peļķēm vai viļņu galotnēm skrienot. Nevajag no manis prasīt pārāk daudz. Es arī reizēm gribu būt cilvēks. Un nevajag uzreiz sist pa pirkstiem, ja manī parādās kaut kas cilvēcisks. Es tikai gribu, lai kaut kas paliek. Pēc manis.