Ardievas Jaunībai
 
Čau ! Čau, vecais ! Kā sviežas ? Nu tā, normāli. Tas ir labi, tik ko šeit tu dari ? Es ? Es klīstu pa Vecrīgas ieliņām meklējot pazudušo Jaunību, reizēm liekas - redz, rekur viņa iet, pazūd aiz stūra, es steidzos pakaļ, grūstot cilvēkus, kuri pastaigājas rimti šajā siltajā rudens vakarā, es skrienu un saucu :
    "Apstājies ! Pagaidi ! Neaizej !", viņa apstājas un paskatās atpakaļ un es redzu, ka atkal esmu kļūdījies, ka tā nav bijusi mana, bet gan kāda cita Jaunība, un es turpinu klīst pa Vecrīgas ieliņām, vakars tās pārklāj ar savu segu un laternu gaismā viss šķiet kā dūmakā tīts, es skatos sejās, bet savu Jaunību nevaru ieraudzīt. Nevaru ? Jā, nevaru, bet varbūt arī negribu, jo kam gan patiktu ieraudzīt savu Jaunību kā nošņurkušu ubagu uz ielas stūra ??? Man nē, un tāpēc es turpināju savu vakara promenādi un nu esmu šeit. Tad jau labāk uzspēlēsim kādu partiju, tā kā pagājšreiz man bija melnie, tad šoreiz es ar baltajiem laidīšu, sen jau nav spēlēts, no tās vienas ceturtdienas, kad es tevi tomēr piešmaucu, bet es centīšos, tā sakot - i'll try to make my best, tātad 1. e2-e4, es vienmēr tā eju, laikam jau esmu pieraduma cilvēks, nu ja, savādāk jau es neklaiņotu kā Ahasvērs, es apsēstos, paņemtu alus kausu, pēc tam vēl vienu, un vēl, un vēl, un tad jau nebūtu vairs svarīgi, kur ir mana Jaunība, un es, kājām nedaudz ķeroties, uzmanīgi dotos uz pēdējo tramvaju, kurš aizvedīs mani tumsā, prom no Vecrīgas ieliņām, pilsētas trokšņiem, meiteņu smiekliem, glāžu šķindoņas, prom no Jaunības, kurai nu tagad vienatnē būs jāklīst pa naksnīgo pilsētu, bet es, es jau esmu mājās, jā, mājās, ja vien tā var nosaukt vienistabas dzīvoklīti kopmītņu tipa mājā. Es pieeju pie loga un skatos kā pretējās mājas logos gaisma izdziest, lejā, uz ielas, kāds nobļaujas :
    "Coj, živ !", pret asfaltu izšķīst no blakusdzīvokļa mesta pudele, kā gan es to zinu ? viņš katru vakaru tā dara, norūcas autiņš un apklust, laikam otrs kaimiņš pārradies no vēlā kino seansa, jā, tas patiešām ir viņs, skan vēl kāda balss, tātad šoreiz viņš nav viens, nu ja, nevar jau trīs dienas pēc kārtas tukšām rokām mājās nākt, tas nemaz pēc viņa neizskatītos, vēl viena pudele izšķīst pret asfaltu, laikam būs beidzot algu saņēmis, bet varbūt tieši otrādi ? kaut gan kāda tam nozīme, jo viņš ir tur, aiz sienas, bet es esmu šeit, tumsā un skatos kā zvaigznes raugās lejup, jā, man reiz tika teikts, ka starp tām būšot viena manējā, bet tas laikam būs tāpat kā ar to Jaunību, starp viņām arī viena esot bijusi manējā, tikai es viņu tā arī nesastapu, bet lai jau, lai, jā, kaut kur atskan "Riders on the storm", nu ja, kur gan vēl citur, kaimiņš pacenties, un dziesma atgādina, ka laiks ir beigt un lietus skaņas ir atbilstošs fons iešanai vannā un šovakar patiešām ir paveicies - ir siltais ūdens, tas visu padara vienkāršāku, un nemaz tik ļoti nesāp, un kāpēc gan lai sāpētu, ja žiletes ir jaunas un asas un galu galā - "Puikas neraud !", tas man patiešām ir ieaudzināts, bet ar to ir izrādījies par maz, ūdens pamazām sārtojas, nedaudz reibst galva, aiz sienas sāk skanēt "Light my fire", bet mana uguns ir izdzisusi, vannā ūdens tik turpina plūst, un man nebūs auksti, man nekad vairs nebūs auksti.

 uz saakumu