***
es tavās zilajās acīs grimstu
un zeltainos matos tev spēlējas saule
es tevī bailīgi skatos, jo jūtu
kaut arī es vienīgais pasaulē būtu
vienalga tā sirds, kas krūtīs tev pukst
tā gaida citu to liek man just
***
pa ceļu ejam mēs
tikai tu un es
un vairāk nav neviena
uz šīs pasaules
***
es neatceros tavu vārdu
es neatceros tavu seju
man atmiņā tikai tavs smaids
un aicinājums uz deju
***
uz sienas zīmēju tēlu
ar krāsām, nē asinīm savām
tu pasmaidīji un teici
ka nepaiešot man garām
***
krītošo sniegpārsliņu deja
man atgādināja tavu seju
tik netverama tā šķita
tu pasmaidīji man
bet aizgāji pie cita
***
būs
nekur jau nepazudīs
vēl daudzi rudeņi nāks
un lapas sarkanas krāsos
un saulē tās spīdēs un zaigos
kā smaids tavos bālajos vaigos
***
tev neaizbēgt no savas ēnas
jo nevar izslēgt sauli kas spīd tavos matos
tev neaizbēgt no savas ēnas
jo naktīs tavas mirdzojošās acis
ir akas dziļākās ko es reiz esmu racis
***
es eju caur lietiem un vētrām
caur zemestrīcēm un ugunsgrēkiem
caur zvaigznēm tālām un vēl neatklātām
es eju jo tavā logā vēl gaisma mirdz
un dzinulis tam ir mana sirds
***
dienas un naktis iet un iet
un zvaigznes pa debesu jumu skraida
tikai es esmu vienmēr mājās viens
viens bez prieka un naida
visur es mājas līdzi nesu
vai cietumā vai ciemos
bet kurš gan spēs man pasacīt
vai viņa man kādreiz piedos ?
***
es klausos kā lietus lāses sitas pret mašīnas jumtu
skatos kā laternas kā tālas zvaigznes spīd un nenodziest
un uz aizsvīdušā loga es līnijas velku
un vienmēr sanāk uzrakstīt vārdu
vārdu vienu un to pašu
un tas vārds esi Tu
***
sniegpārslas kritušas izkusīs un dubļos mītas tiks
kaut arī kritienā tās ir skaistākas par zvaigznēm, kas debesīs spīd
un tomēr
es nepārmetīšu tev, ka tava karstā sirds tās izkausēja
es nepārmetīšu tev, ka tavas rokas tās nenoķēra
es nepārmetīšu tev, ka tavas kājas tās dubļos mina
es nepārmetīšu tev, es nepārmetīšu tev, es to zinu
***
kaut kur krīt sniegpārslas baltas
un kalnu virsotnes staltas
vieglā dūmakā tītas
kā meitene, kas agrā ziemas rītā
ar krūku rokās uz upi iet
un sniegpārslas pieskaras meitenes vaigam
un izkūst un paliek kā asaras raudot
un paliek kā sveķi, ko priede izraud
un paliek kā dziesma, kas pusvārdā stājas
kā sirds, kas aiziet garām
un neapstājas
***
pēdas
dubļos sniegā saulē
tiek mītas un pazaudētas
mēs atgriežamies reizēm
bet neatrodam vairs atstātās lietas
tikai atmiņas kā sega mūs klāj
es pasmaidu skatoties kā aizbrauc vilciens
no kura tu man atvadas māj
***
lietus lāses zemē krita
vai pasaulē kaut kur ir vēl cita
meitene, kas manus smieklus smies
dziedās un priecāsies
kad uzsnigs pirmais sniegs
un pār mani nebūs vairs
mūžīgā miega mākonis liegs
un nebeidzamie svētki mums ikdiena būs
mūsu Rīgā, mūsu Parīzē
mūsu kabatas formāta
paradīzē
***
lidojumā es sajutu tevi
kā pieneņpūkas pieskārienu
sapnis pārtrūka un pamodos es
blakus nebija neviens
tikai pie durvīm klauvēja
un teica
ir atvests piens
***
atvadas no vasaras
skūpstu uz sārtas kļavas lapas
vējš aiznes un pasaulē triec
es sapņoju ka aiznesīs tev
bet viņš tikai smejas un paņem to
sev
***
tu esi pārāk skaista
kā tikko no podiuma nokāpusi
tu reizēm pasmaidi man
tev laikam patīk, ka es tevi neaizmirstu
tu paej man garām un neatskaties
un tāpēc uz asfalta ar krītu es rakstu
viņi nesastapsies
***
es nesadegu liesmās
es nosalu ugunī
jo to kūri tu
es nenoslīku jūrā
es izkaltu viļņos
jo tos lēji tu
es nenokritu zemē
es aizlidoju debesīs
jo tās turēji tu
es neiemīlējos tevī
es iegāju sevī
jo tur dzīvoji tu
***
es nemāku jokot
jauki un mīļi
man jociņi iznāk
ciniski un depresīvi
tāpēc es klusēju
un nesaku ne vārda
kā toreiz jāņu naktī
kad skūpstījāmies aiz siena zārda
kā toreiz kad jautāji man
vai tu mani mīli
es neatbildēju bet ieslēdzu ē es pē en
tur spēlēja Brazīlija ar Čīli
***
jūras viļņi aiznes vārdus
ko manas acis saka tavām
un mūsu skūpstus, pieskārienus
kliedz kaijas aizlidojot garām
***
cik tu esi skaista
kā tavas acis mirdz
ieklausies dziesmā
ko tev dzied mana sirds
lai kur tu arī būtu
tev vējš to aiznesīs
par mūsu mīlestību
kāds lēmis ir debesīs
***
kāpēc tu sauci mani
vai neredzi, ka man sāp
tava klusēšana un tavi smaidi
smaidi, kas svešās debesīs kāpj
kāpēc tu sauci mani
nesaprast laikam man to
tāpēc es aizeju klusējot
***
sadedzināja mani
vējš aizpūta pelnus
lietus tos aizskaloja
nedaudz netīrs asfalts
un tālumā skanoši zvani
ir viss kas atgādinās tev
par mani
***
gar jūru meitene gāja
tai mēness rotājās matos
un zaļganpelēkās acis
spīdēja tā kā kaķei
***
skan zvani
debesīs
manās un tavās
zvaigznes
krītošās
neatvadās
***
es nebaidos lidot sapnī
ja vien man blakus esi
kā drošinātājs elektrības skapī
es lasu jaunāko presi
jo zinu ka blakus man stāvi
kā ēna saulainā dienā
es nebaidos sajaukt debesis un jūru
jo skatos ugunskura liesmās un buru
tevi jūru sevi debesis un ugunskuru
***
mums nav par ko runāt
mums saruna apsīkst ātri
pāri paliek pieklājīgi vārdi
paši kā neveikli āksti
bet nav te par ko smieties
negribas palaist man tevi
tev miesa ir un asinis
tur varētu atrast es sevi
atrast tur sevi un izmantot
tevi kā tramvaja biļeti
divdesmit santīmu daudz vai maz
tu pagriezies un aizgāji
tātad nemaz
***
es neesmu ļauns
man tikai vajag
aizņemties jaunību tavu
lai asinis ritētu straujāk
apskaut tevi un saslēgt
asinsriti lokā vienā
nedomājot par to kas būs rīt
mēs paliksim vakardienā
***
tavu siltumu sajust sev blakus
pamostoties un aizmiegot
vai tas prasīts par daudz ?
vai man pasapņot tikai ļauts ?
pār zemi kad nāks jauns rīts
es vienalga nenobeigšos viens
kaut vai aiz tīrās spīts
***
es gribu saplūst ar tevi
mēs būsim vesels viens
divas puses kas atradušas sevi
no tavām krūtīm sūksies tad piens
es turēšu jūs savās rokās
lai vējā koku galotnes lokās
mēs nelieksimies tiem līdz
mēs iesim tālāk uz priekšu
jo mūs jau tur gaida jauns rīts
***
es pieskaros tavām krūtīm
lietus lāses sitas pret rūtīm
mums ir apstājies laiks
tikai ir tagadne vairs
lūpas apzīmogo to
dokumentu pļavas ziedos
savīto ķermeņu rakstīto
***
klēpī tavā sēklu es sēšu
lai mēs kopā pret debesīm tiektos
reizrēķina tabula sava būs mums
sava civilizācija savs saules iedegums
savs lietus neļaus tev izkalst
un padzirdīs miesu tas tavu
un sakuplosim mēs pasaulē šādā
mūsu mīlestības vārdā nosauktajā gadā